Ja tā padomā, iespējams, par anarhiju sabiedrībā ir tikpat daudz neizpratnes kā par narkotiskajām un psihotropajām vielām.
Kad priekš sevis skaidroju anarhisma jēdzienu, nevēlējos iedziļināties dažādos novirzienos un kustībās, bet gan atrast pašu tā būtību.
Ja ieskatāmies 'Tildes' vārdnīcā, redzam šādu anarhijas skaidrojumu un sinonīmus: 1) jukas; sajukums 2) valsts varas trūkums. Vēl nesenā pagātnē arī mana izpratne par anarhiju, anarhismu, anarhistiem aprobežojās ar augstākminēto, un tādiem apzīmējumiem kā haoss; utopija; despotisms; tehnoloģiju noliegšana; visatļautība... Tomēr šāds priekšstats izrādījās stipri maldīgs.
Kaut kas sakarīgāks ir lasāms
Vēstures terminu skaidrojošajā vārdnīcā: "
Anarhisms (no sengr. ἀναρχία, no ἀν, an - "bez" + ἄρχή, arche - "vara" = "bez valdības") - politiska ideoloģija, kas par augstāko ideālu uzskata indivīda brīvību un noliedz valsts kā piespiedu varas nepieciešamību: sabiedrībai nav vajadzīga ne valdība, ne likumi, ne policija, ne kāda cita indivīdu apspiedoša vara. Valsts vietā jābūt brīvai visu tās locekļu apvienībai un sadarbībai. Valstij, kas nenodrošina iedzīvotājiem minimālu iztikšanu un sociālo palīdzību, līdzīgas iespējas veidot savu dzīvi, izraisa karus, kontrolē, ierobežo indivīdu un konfiscē lielāko daļu cilvēku darba augļu, nav jēgas - tā vajadzīga pati sev, nevis pavalstniekiem. Attiecīgi anarhisms ir opozīcija visām izpausmēm, kas ir saistītas ar kāda kundzību pār citu. Idejas rašanās konstatējama jau XVIII-XIX gs. mijā (sk.
Gudvins,
Štirners), taču konceptuāli kā politsisks strāvojums izveidojās XIX gs. otrajā pusē Rietumeiropā, kad anarhisma idejas kopsavilka un noformulēja,
Prudons,
Bakuņins,
Kropotkins u.c."
Anarhiju varam uztvert ne tikai kā sabiedrisko iekārtu, bet gan kā personīgu pieeju attiecībā pret sevi un apkārtējiem - hierarhijas noliegšanu, kas nozīmē neatzīt nevienu kā pārāku par sevi, t.i., par tādu, kam ir tiesības piespiest tevi uz kaut ko. Attiecīgi, neuzskatīt arī sevi par tādu, kam ir tiesības piespiest kādu citu.
Nesen, apspriežot šo tēmu kādā forumā, viens cilvēks izteica trāpīgu komentāru:
„Ja paskatās uz pasauli, tad tā arī ir, ka šobrīd pastāv nevis labākās un taisnīgākās sistēmas, bet tās, kuras ģenerē lielāko varu vai nu ekonomiskā veidā vai kā savādāk. Tāpat ļoti patika teorija par valsts rašanos (autoru neatceros vairs), ka valsts būtībā ir laupītājs, bet iedzīvotāji dod priekšroku sistemātiskam laupītājam, kas atņem daļu, bet nosargā no klejojošiem laupītājiem, kas atnāk retāk, bet paņem visu. Tas pats arī notiek reliģijā. Veiksmīgākās ir ne obligāti tās, kas sniedz labāko indivīdam un sabiedrībai, bet gan tās, kurās ir iekļauti mehānismi, kā visefektīvāk izplesties un uzkundzēties. Tam, manā skatījumā, vislabākais piemērs ir katoļu baznīca.”
Tad tas pats cilvēks vēl piebilda:
„Bet tas, ko anarhisma un libertariāņu teorijas nevar atrisināt ir - kā nodrošināt tādas lietas kā valūtu, aizsardzību pret ārējo ienaidnieku, regulētu tirgu utt. Kamēr tādām lietām nebūs risinājuma, tikmēr anarhisms paliek tikai teorija.”
Un šīs ir vienas no jomām, kuras arī man liekas visnepārdomātākās tajās teorijās. Pagaidām labākais risinājums šiem jautājumiem, manuprāt, ir tas, ko piedāvā
The Venus Project un
The Zeitgeist Movement, kas gan sevi neprezentē kā anarhistus vai libertāriešus, bet pēc visiem parametriem atbilst labākajiem anarhisma un libertārisma principiem:
Ja nu kādu šī (anarhijas) tēma ir kaut nedaudz ieinteresējusi, vislabākais lasām-klausāmgabals, ko varu ieteikt, ir grāmata (angļu val.)
Days of War, Nights of Love, ko izdevusi aktīvistu apvienība
CrimethInc. (autori Nadia C., Frederick Markatos Dixon, NietzsChe Guevara, Jane E. Humble, Paul F. Maul, Stella Nera, Tristan Tzarathustra, Jeanette Winterson).
Tie, kam nav laika vai nepatīk lasīt, varētu būt priecīgi par iespēju lejuplādēt samērā kvalitatīvu šīs grāmatas audio versiju
mp3 formātā no
Audio Anarchy:
http://www.audioanarchy.org/downol.html
(torrent:
http://www.audioanarchy.org/downol.torrent)
Grāmatas Days of War, Nights of Love
pdf versija ir atrodama adresē :
http://www.daysofwarnightsoflove.com/
Lai gan pats nevaru teikt, ka piekrītu visam tur rakstītajam, tomēr kādiem 90% noteikti.
Citāts no grāmatas:
"It means refusing to put the responsibility for your happiness in anyone else's hands, whether that be parents, lovers, employers, or society itself. It means taking the pursuit of meaning and joy in your life upon your own shoulders. For what else should we pursue, if not happiness? If something isn't valuable because we find meaning and joy in it, then what could possibly make it important? How could abstractions like "responsibility," "order," or "propriety" possibly be more important than the real needs of the people who invented them? Should we serve employers, parents, the State, God, capitalism, moral law before ourselves? Who taught you that, anyway?""
